INTERVIJA AR LAUKSAIMNIEKU: Ivars Roze, Limbažu novada Liepupes pagasta SIA Amber Rose

Pilna cikla saimniecība – no lauka līdz galdam

Uzņēmuma Amber Rose pamatnodarbošanās ir graudkopība, kurai ar laiku klāt nākusi gaļas liellopu audzēšana un arī viesmīlības nozare ar neatņemamu ēdienkartes sastāvdaļu – pašu gatavotu liellopa steiku.

Desmit gadu laikā apsaimniekojamā platība no pārdesmit hektāriem izaugusi līdz vairāk nekā 1000 hektāriem. Vērienīgo attīstību uzņēmuma saimnieks Ivars Roze un viņa dzīvesbiedre Evita Ružāne, kuras pārziņā ir grāmatvedība un restorāna darbība, skaidro ar spēju saskatīt un drosmi izmantot dzīves piespēlētās iespējas, kā arī ar apņēmību pašmācības ceļā apgūt jaunas jomas.

Ivars Roze stāsta par saimniecības veidošanos, attīstību un darbības jomu paplašināšanu.

– Saimniekošanu sākām ar astoņiem hektāriem zemes, ko saņēmām mantojumā no vecmāmiņas. Tie jau bija paspējuši aizaugt ar krūmiem un nelieliem bērziņiem, tāpēc saņēmām nekustamā īpašuma nodokļa uzrēķinu par nekoptu lauksaimniecības zemi. Sapratām, ka kaut kas jādara lietas labā, lai gan tolaik vēl dzīvojām Rīgā. Nopirkām nelielu traktoriņu un mēģinājām to zemīti iekopt, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka ar tādu hobija līmeņa pieeju nav iespējams atpelnīt zemes uzturēšanu. Nolēmām pievērsties lauksaimniecībai kā biznesam un 2013. gadā izveidojām SIA Amber Rose. Nopirkām pirmo sēklu no VAKS, un kopš tā laika mums izveidojusies veiksmīga sadarbība ar kooperatīvu.

Jāpiebilst, ka iepriekš ar lauksaimniecību mums nebija praktiski nekādas saistības un visu no pašiem pamatiem sākām apgūt pašmācības ceļā. Pirmie iesētie ziemāji pilnībā izsala. 2014. gada pavasarī iesējām 48 hektārus vasarāju un rudenī novācām 130 tonnu graudu. Pakāpeniski sākām palielināt platības – pirkām un nomājām zemi. Tuvākajā apkārtnē tolaik bija daudz ar krūmiem aizaugušu platību, un nācās pirkt vai nomāt arī tādas, jo bieži vien džungļi bija komplektā ar kaut cik normālu lauksaimniecības zemi. Nereti līdzi nāca arī pārmitras platības, kurās ar graudkopību nav jēgas nodarboties. Iegādājāmies arī kādu zemesgabalu, kuram pa vidu bija kolhoza laiku ferma un senā saimniecība Voldes. Tā 2018. gadā atnāca stāsts par lopkopību – nolēmām pievērsties gaļas liellopiem. Sākām ar sešiem tīršķirnes Šarolē liellopiem. Tagad mums ir pāri par 200 liellopu, dažādu šķirņu krustojumi, arī ar slaveno Wagyu, kurš steiku pasaulē ir ārpus konkurences. Seno saimniecības nosaukumu atdzīvinājām kā mūsu liellopu gaļas preču zīmi Voldes farm.

Apsaimniekojamā platība tagad pārsniedz 1000 hektāru, no kuriem ap 250 hektāru aizņem zālāji un ganības. Pamatā audzējam ziemājus – samērā daudz rudzus, kā arī kviešus, miežus, rapsi. Visi lauki atrodas līdz 20 kilometru attālumā uz vienu un otru pusi no saimniecības centra. Tā kā atrodamies piejūrā, augsnes auglības un līdz ar to arī ražības ziņā esam viduvēja saimniecība. Vidēji labā gadā varam iegūt kviešu ražu aptuveni sešas tonnas no hektāra.

Iepriekšējie divi gadi gan bija ļoti smagi. Vispirms nāca kara sekas, un bija ļoti zema raža, bet pērn nepārziemoja ziemāji. Sapratām, ka šogad sējumus nepieciešams apdrošināt, jo vēl viens slikts gads būtu traģiski.

Darbinieku ziņā var teikt, ka visu laiku jāmāk būt elastīgiem un piemēroties. Ražas novākšanas laikā nepieciešami 13 cilvēki, vasaras sezonā – seši, bet ziemā varētu iztikt tikai ar trim.

Ja runājam par tehniku, sākumā visa tika pirkta lietota un uz labu laimi. Par cik agrāk biju diezgan nopietnā līmenī nodarbojies ar autosportu, proti, trofi reida sacensībām, kaut kāda saprašana par tehniskām lietām man bija. Sporta mašīnai daudzus risinājumus izdomāju pats un ieviesu inovācijas, kas sekmēja panākumus.

Lauksaimniecības tehnikas ziņā varu teikt, ka stāsts galvenokārt ir par cilvēkiem, kurus iepazinu saistībā ar iegādi un servisu. Skaidrs, ka ķibeles mēdz atgadīties ar jebkura zīmola tehniku. Neko jaunu neatklāšu sakot, ka svarīgākais ir tas, kā ar šo tehniku saistītie cilvēki šīs ķibeles spēj atrisināt.

Ja neskaita sākotnējos pavisam vecos traktorus un kombainus, pirmais kaut cik sakarīgais iegādātais traktors bija lietots 126 zirgspēku Case IH. Salīdzinot ar Belarus traktoru, tas jau bija pavisam cits līmenis. Pie Agrotrac nopirkām vēl vairākus lietotus traktorus un citu tehniku.

Platībām palielinoties, sapratām, ka nepieciešams kārtīgs kombains – iegādājāmies mazlietotu, pāris sezonu nostrādājušu Case IH 9010. Tad arī sākās veiksmīgā sadarbība ar uzņēmumu Dotnuva Baltic. Minēšu divus piemērus, kas labi raksturo viņu attieksmi. Pašā darbu karstumā mums salūza arkls. Tagadējais uzņēmuma tirdzniecības vadītājs Edgars Leimanis tolaik vēl bija ierindas menedžeris, taču viņš mums uzticējās un iedeva Kverneland demo arklu, ar ko pabeigt darbu. Protams, mēs pēc tam šo arklu no viņiem nopirkām. Līdzīga situācija bija, kad ražas novākšanas laikā piektdienas vakarā salūza kombains. Domāju, diezin vai kāds cits tehnikas dīleris tad būtu vispār pacēlis telefonu, taču Oļegs Rimars apsolīja sestdienas rītā būt klāt ar detaļām no cita kombaina. Ne velti visi tie cilvēki, ar kuriem pirms desmit gadiem sākām sadarboties, tagad Dotnuva Baltic uzņēmumā ir atbildīgos amatos.

Atgriežoties pie kombainiem, mums pašlaik ir divi lielie rotorkombaini, kas cita starpā ir ļoti piemēroti rudzu kulšanai – jau minētais Case IH 9010 un 2020. gadā kā jauns iegādātais Case IH 9240 ar kāpurķēdēm. Ražas novākšanā pats strādāju ar kombainu un tā varu labāk novērtēt gan lauku stāvokli, gan gada laikā veikto darbu efektivitāti.

Saimniecībā pašlaik ir 12 traktoru, no kuriem jaudīgākie ir divgadīgs Case IH Optum 300 un sešgadīgs Claas Axion 920. Vēl ir trīs dažus gadus veci Case IH Puma, četri paveci un salīdzinoši vienkārši New Holland (240 un 165 ZS) un vēl pāris vecāku Case IH traktoru. 125 zirgspēku Case IH Maxxum ar frontālo iekrāvēju ir pirmais no savulaik pirktajiem jaunajiem traktoriem. Sākotnēji tas bija paredzēts darbam ar smidzinātāju, taču tiek intensīvi izmantots dažādos darbos, jo ir ļoti universāls modelis. Traktoru ziņā man ir doma, ka pamatdarbiem pilnīgi pietiek ar 300 zirgspēkiem. Vajadzētu četrus šādus traktorus un attiecīga platuma agregātus, kurus var savstarpēji mainīt, un tad ikvienu darbu var veikt jebkurš traktorists. Lielāka jauda un lielāks darba platums jau ir papildu izmaksas.

Tehnikas parkā vēl ir divi Kverneland 24 metru smidzinātāji un divi Kverneland minerālmēslu izkliedētāji, Horsch Pronto 6 metru pneimatiskā sējmašīna, sešmetrīgi Lemken diski, četrmetrīgs Kverneland rugaines kultivators un teju 50 gadu vecs, bet labs Vaderstad kultivators (6 m), kā arī Laumetris veltņi. Strādājot cauru diennakti, visus laukus aparam ar Kverneland seškorpusu uzkarināmo arklu. Vēl viens četrkorpusu Kverneland arkls ir rezervē.

Augsnes apstrādes tehnoloģijas ziņā gandrīz simtprocentīgi izmantojam tradicionālo metodi – aršanu. Mūsu apstākļos tas ir vislabākais variants. Pēc rapša, protams, diskojam. Laika apstākļu ziņā nav divu vienādu gadu, tādēļ, lai sasniegtu efektīvāko rezultātu, nākas visu laiku eksperimentēt.

Lopbarības sagatavošanas tehnika – pļaujmašīnas, grābekļi, vālotāji un ruļļu ietinējs – ir no Kverneland, bet prese ir Case IH. Tāpat ir daudz dažādu piekabju. Ražas novākšanas laikā nomājam teleskopisko iekrāvēju, ar ko pārkraut graudus. Visu ražu nododam VAKS, turklāt šoruden būs gatavs tepat blakus topošais jaunais VAKS graudu pirmapstrādes komplekss. Tad, cerams, nebūs tik daudz jānodarbojas ar graudu pārkraušanu – ražu varēs pa tiešo vest uz jauno kalti.

4. jūnijā apritēja trīs gadi, kopš atvērām savu restorānu Pernigele. Mums pašiem labāk patīk to saukt par grillhouse, jo tas visprecīzāk atspoguļo būtību. Īsā vēsture ir tāda, ka tepat blakus jau vairākus gadus atradās šī darbību pārtraukusī un iekonservētā, taču labi uzturētā viesu nama ēka. Domājām, ka varētu to iegādāties. Taču pārdevēja noteikums bija tāds, ka tai jāpaliek kā sabiedriskai vietai. Sākotnēji mums nebija nekādas vēlmes veidot restorānu vai viesnīcu. Taču kādudien, sēžot tepat pagalmā, radās ideja par steiku, un viss saslēdzās. Mēs taču vairākus gadus jau audzējam liellopus, ganāmpulks kļūst lielāks, bet mums īsti nav plāna, ko ar to visu darīt. Šis varētu būt ļoti labs veids, kā pašu izaudzēto piedāvāt cilvēkiem.

Jāatzīst, sākumā neko nezinājām par steiku un ēdināšanas biznesu kā tādu. Šķiet, pat nebiju ēdis kārtīgu steiku. Tad nu atkal sākām pašmācības ceļā to apgūt. Lai arī iepriekš nebiju nekāds dižais runātājs, tagad esmu iemācījies prezentēt liellopa gaļu un steiku. Rīkojam īpašus steiku degustācijas pasākumus, kuros cilvēkiem stāstām par dažādiem steiku veidiem un piedāvājam tos nogaršot. Regulāri piedalāmies dažādos tirdziņos visā Latvijā. Piedāvājam pašu audzēto liellopu gaļu un tās produktus, stāstām cilvēkiem par liellopu gaļu, steikiem un to veidiem. Arī kulinārs nekāds nebiju, bet tagad pats esmu apguvis steika gatavošanu. Uzskatu, ka kvalitatīva steika pamatā 50 procentu ir gaļas audzēšana un 50 procentu – gaļas nogatavināšana. Viens bez otra nesanāk. Pavārs vai cepējs steiku nevar uzlabot, tikai sabojāt, ja kaut ko neizdara pareizi.

Tā ka pilnībā atbildam par kvalitāti, jo varam piedāvāt pašu audzētu liellopu gaļas produktus, tā teikt – no lauka līdz galdam. Paši uzraugām visu procesu – sākot ar labāko vaislas dzīvnieku izvēli, govju lecināšanu, teļu dzimšanu, turpinot ar kvalitatīvas barības bāzes sagatavošanu (zālāju, spēkbarības un proteīna augu audzēšanu, novākšanu, fasēšanu), kvalitatīvu liellopu barošanu, ganīšanu un labturības nodrošināšanu. Paši vadām arī fināla procesu – liellopu gaļas sadali, nogatavināšanu, tās pagatavošanu. Šo visu veicam ar mērķi sasniegt labāko iespējamo gaļas kvalitāti, augstvērtību un garšas daudzveidību, jo tikai tā mēs varam būt pilnīgi pārliecināti par produktu, ko pasniedzam mūsu viesiem. Ēdienus gan ziemā, gan vasarā Grill House Pernigele gatavojam uz īpaša kokogļu grila, kas tiem piešķir unikālu garšu un aromātu, saglabājot gaļas augsto uzturvērtību.

PROFI LATVIJA NR.44 (2025-07)