Menu




INTERVIJA AR MEŽSAIMNIEKU – R GRUPA

Intervija 30.07.2021   

image for article


Uz reputāciju un inovācijām balstīts meža bizness

Uzņēmums R GRUPA daudzus gadus pieder Latvijas mežsaimniecības līderiem. Sarunā ar profi Latvija kompānijas īpašnieks un vadītājs Juris Rūsa stāsta par tā pirmsākumiem, aktualitātēm un nākotnes plāniem.

R GRUPA nākamgad svinēs 20 gadu jubileju. Tas ir pārāk īss laiks, lai izaugtu lietaskoks, taču pietiekams, lai izaugtu cilvēks. Tomēr es pieņemu, ka ceļš uz sava uzņēmuma dibināšanu patiesībā sākās vēl agrāk…

Tas tiesa! Manas gaitas meža nozarē sākās 1998. gadā. Biju jauns puika ar lielām ambīcijām, bet bez skaidra redzējuma, kā tās īstenot. Bija arī apstākļi, kas lika domāt, kā labāk iekārtot dzīvi, – piedzima divi bērni.

Par laimi, tolaik gadījās tā, ka, strādājot divos darbos, viens priekšnieks bija labs, bet otrs – slikts. Tas lika rauties ārā no vides, kurā biju.

Kopā ar draugu sākām izjaukt mašīnas, tirgot detaļas. Nāku no Kurzemes, esmu dzimis Talsos, un, kā daudzi zina, kurzemnieki bija ļoti naski uz lietotu automašīnu ievešanu no ārzemēm. Tā bija mana vide – mana vecuma čaļi, arī paaudzi vecāki. Visi fīrējās, un lietas notika.

Es arī krāju savam pirmajam ārzemju auto Audi Coupe. Kad kāroto mašīnu biju dabūjis, divas nedēļas vēlāk ieskrēju grāvī. Toreiz sev dzelžaini pateicu – līdz šim es kalpoju, lai tiktu pie mašīnas, tagad mašīnas strādās man! Tā es pieslēdzos saviem Talsu čomiem un iestājos, kā saka, pārpircējos, un tā lieta gāja rūkdama. Esot tehniski orientētam, tā bija mana stihija – nopirku, pielaboju, pārdevu. No 1995. līdz 1998. gadam auto tirdzniecībā bija intensīvs posms.

1998. gadā šajā biznesā jau biju sasniedzis zināmu līmeni, taču mainījās muitas noteikumi, un es sapratu, ka ģimeni pabarot varu, bet tālāku izaugsmi neredzu – kaut kas jāmaina. Līdztekus biju sapazinies ar sabilniekiem, kas darbojās meža nozarē, un redzēju, kāda pēc to laiku mēriem ir viņu rocība – mašīnas viņi mainīja kā zeķes.

Domājot par saviem plāniem un raugoties, kas notiek apkārt, metu mieru automobiļiem un pievērsos mežam, taču manu pirmo darījumu savā ziņā noteica nejaušība. Kaimiņš, meža īpašnieces dēls, palūdza, lai aizvedu viņu uz Iecavu, kur bija tikšanās ar pircējiem. Tie bija tādi interesanti, krieviski runājoši džentlmeņi no Rīgas. Pārpratuma pēc viņiem tika parādīts nepareizais meža gabals, un darījums nenotika.

Kad atgriezāmies mājās, dīdīja nemiers. Ar čomu palīdzību nolīgu taksatoru, kas notāmēja pārdošanai paredzēto mežu, un es saimniecei izteicu piedāvājumu. Man toreiz pat nebija nepieciešamās summas. Teicu – redziet, pārdošu savus auto un norēķināšos. Tā arī notika, turklāt man bija ļoti svarīgi, lai darījums ir godīgs. Tolaik apkārt notika visu veidu krāpniecības, bet laba reputācija man bija svarīga no sākta gala.

Tā es tiku pie sava pirmā meža kapitāla – tas bija mans pirmais cirtums un arī pirmais stādījums. Lai gan pēc izglītības esmu saistīts ar tehniku, ātri apguvu meža lietas. Tas varbūt izklausīsies pēc lielīšanās, taču slava ātri izplatījās. Kamēr citi prasīja, kur dabūt cirsmu, cilvēki pie manis stāvēja rindā un gaidīja, kad varēšu pieķerties viņu mežam. Man tolaik bija tikai 22 gadi.

Bizness auga tik strauji, ka bija pienācis laiks savai izkārtnei?

Tāds pa īstam liels attīstības grūdiens nāca 2002. gadā, kad pār Latviju pārskrēja vētra – meži bija sagāzti uz salauzti. Jāsaprot, ka situācija ar uzpirkšanu toreiz bija citāda – cenu diktēja īpašnieki. Bet, ja kokus laikā nenovāksi, iemetīsies ķirmis, koki sazilēs vai tiem, tā teikt, pieaugs kājas. Meža īpašniekam teicu – kad koki būs ceļa malā, kopā notaksēsim un vienosimies par cenu. Mana māka bija tirgošanās, un toreiz apjoms uzlēca dramatiski. Darbadienas sākās pussešos no rīta un nereti beidzās desmitos vai pusdivpadsmitos vakarā. No rīta pa mežu, pēcpusdienā un vakarā nodarbojos ar papīriem. Taisnību sakot, es tagad reizēm nesaprotu, kā tas nākas, ka toreiz tik daudz varēju izdarīt un noorganizēt viens pats, bet, ja uzdevumus deleģē, vairs tik labi neveicas.

Tāda emocionālā kulminācija bija, kad meža īpašnieki zvanīja pēc kādiem pieciem gadiem un piedāvāja nākamo cirsmu. Tas bija indikators, ka eju pareizā virzienā.

Otrais vilnis bija 2005. gadā, kad janvārī mežus sagāza vēl viena vētra. Man tobrīd cirsmās strādāja 190 zāģeru, bet kokvedēju un meža tehnikas precīzu skaitu pat neatceros. Toties atceros, kā pirmo reizi ieraudzīju, kas par zvēru ir harvesters. Tā mums pašiem 2004. gadā parādījās pirmais forvarders un 2005. gadā – savs harvesters. Pareizi visu koordinējot, augām ļoti strauji!Savā ziņā uz savas tehnikas iegādi pamudināja arī tālaika tirgus “tradīcijas”. Bija sadarbība ar uzņēmumu, kas pamatā strādā tikai mums. Darba karstumā saņēmu ziņu, ka kokvedējs servisā, bet tad skatos, ka “salūzusī” mašīna brauc pretī ar svešu kravu. Sapratu, ka vajag savu kokvedēju, bet nekad neesmu pratis nopirkt tikai vienu vienību. Parādījās savi kokvedēji un mežizstrādes mašīnas. Domāju, tolaik mēs sasniedzām vienu otru tehnikas iepirkšanas rekordu. Tehnikas parka augstākajā punktā mums bija 23 tehnikas vienības, tiesa, vēlāk sapratām, ka nav vēlamās efektivitātes, un daļu pārdevām.

Jāatzīst, ka tolaik mana saprašana par formālo pusi bija ierobežota, un labu laiku ar savu biznesu nostrādāju drauga paspārnē. Taču biznesam jau bija izveidojušies pamatīgi apjomi, un pēc diskusijām nāca lēmums iet ar savu karogu. Atceros, labu laiku lauzījām galvu par jaunā uzņēmuma nosaukumu. No kurienes nācis “R”, ir skaidrs. Savukārt “grupa” nozīmē komandu un izaugsmi – kaut ko, kas visu laiku attīstās, procesu, ko pat grūti nomērīt. Tā 2002. gada 19. septembrī pacēlās “R GRUPA” karogs, un šoruden mums aiz muguras būs 19 gadu.

Uz kādiem vaļiem pašlaik balstās jūsu bizness?

Vispārīgi runājot, tā ir mežsaimniecība – mums ir visi šādam nozares uzņēmumam tipiski pakalpojumi un produkti. No meža līdz zāģētavai – tas ir mūsu posms. Savukārt galvenie vaļi – enerģētika (šķeldas ražošana) un eksports.

Kas ir jūsu galvenais eksporta produkts un tirgi?

Mums ir sīkkoksnes, apaļkoka eksports, piegādājam papīrmalku, bet, ja runājam par ražošanu, tad tā ir šķelda. Tas ir segments, kurā strādājam visvairāk un kur tiek attīstīti vislielākie apjomi.

Galvenie noieta tirgi ir Skandināvija, Eiropas valstis un Āzija. Starp citu, Āzija ir ļoti interesants un perspektīvs virziens, kur redzu mūs speram nākamos lielos soļus. Nākotnē varētu būt runa par pārstrādātas koksnes eksportu, taču tas nav tuvākā laika jautājums. Pašlaik, kā es saku, jāpiešauj roka liela apjoma nodrošināšanā. Svarīgi, lai lietas tiek darītas pareizajā secībā – jānodrošina izejmateriālu apjoms un tad var domāt par ražotni. Katrā ziņā intensīvi strādājam, un tuvojas lielas pārmaiņas.

Mežsaimniecība nekad nav bijis vienkāršs bizness un tas saskaras ar dažādiem izaicinājumiem: mainīgu pieprasījumu lielajos tirgos, koksnes pieejamību, koksnes ievešanu no Krievijas un Baltkrievijas, Latvijas Valsts mežu iepirkumiem, zemes īpašniekiem ārzemniekiem. Turklāt ir nepārtraukts sabiedrības spiediens, sak, mežiniekus interesē vien masveida izciršana. Kuras ir galvenās problēmas jūsu uzņēmuma skatījumā 2021. gadā?

Jā, visas šīs tēmas ir labi pazīstamas, bet jāsaka, ka vienmēr esam centušies koncentrēties uz savu saimniecisko darbību un nekļūt pārāk politiski.

Runājot par meža izstrādi, es gribētu vilkt paralēles ar lauksaimniecību. Ir kultūras, ko pavasarī sējam un rudenī novācam. Neviens taču nesaka – lai rudzi laukā pastāv ilgāk, sak, labi izskatās, varbūt kļūs labāki. Ar mežu ir tāpat – tas sasniedz briedumu, un, ja kokus nenozāģē, parādās koksnes kvalitātes riski. Protams, ir nianses, piemēram, augsnes tips, tādēļ ir vietas, kur egles, tās neskarot trupei, var augt divsimt gadu, taču tas drīzāk ir izņēmums. Būtībā vienīgā atšķirība no lauksaimniecības ir tā, ka mežsaimniecībā process ir stipri garāks.

Otrkārt, ko taupa taupītājs, to paņem laupītājs, un par šā sakāmā patiesumu pārliecinājos ļoti personīgā veidā. Man ir no vectēva mantots mežs, ko taupīju un loloju, bet viendien atskrēja vētra un mežu vienkārši salauza.

Tā ka te, manuprāt, galvenais ir rūpes par mežu, un labs mežsaimnieks nav cirvis. Mūsu uzņēmumā ir apsaimniekošanas daļa, kas nodrošina pilnu kompleksu: stādus, audžu kopšanu utt. Otrkārt, tas ir pilna cikla process – jāplāno ne tikai ienākumi no cirsmām, bet arī izdevumi jauna meža veidošanai. Bet tās jau ir lietas, ko saprot katrs saprātīgs mežinieks.

Ciktāl ir runa par ārzemju investoriem, viedokļi ir atšķirīgi. Esmu bijis patriota pozīcijās, tomēr visu nosaka cena, un pārdošana vai paturēšana ir katra brīva griba. Labā ziņa ir – to zemi jau no šejienes neaizvedīs! Investīcijas mežā ir garā nauda, tas ir pasīvs, un rīcības loģiku diktē biznesa apsvērumi. Vienam tie ir saistīti ar īsāku, citam – ar garāku laika posmu.

Kur esat Latvijas ranga tabulā?

Konkrētu pozīciju labāk nesaukšu, bet esam augšgalā – uzskatu, ka piederam pie līderiem. Grupas apgrozījums pagājušajā gadā bija ap 25 miljoni eiro.

Jāpiebilst, ka mūsu nozarē liela ietekme uz biznesa rādītājiem ir ražošanai, kas ir tā īstā spēle, bet lielu apjomu var sasniegt arī ar koksnes tirdzniecību, un pēdējos gados pie tā esam ļoti daudz strādājuši. Domāju, drīz iziesim pavisam citā līmenī.

Nesen runāju ar meža nozarē strādājušu cilvēku par īpašībām, kas raksturo veiksmīgu uzņēmumu. Viņa atbilde bija – jauni noieta tirgi, jauni produkti ar pievienoto vērtību un sakārtota iekšējā vide. Piekrītat vai redzat kaut kā citādi?

Jā, tas ir labs formulējums, kam piekrītu. Bet man gribas pievienot vēl vienu svarīgu kritēriju – inovācijas. Tev jāspēj biznesa vidi pārsteigt ar kaut ko jaunu, un es te nedomāju jaunu tehniku vai kaut kādus atribūtus, bet jauninājumus biznesa procesā.

Šā vai tā, biznesam ir jābūt veselīgam, un komandā jābūt labai videi. Tam visam klāt godīgums. Mans moto ir – dari daudz, dari pareizi, dari ar stilu!

Kur sevi redzat pēc pieciem, desmit gadiem? Vai tirgū visiem pietiks vietas?

Mūsu nozarē nekas nestāv uz vietas. Kad sāku strādāt, varēju lepoties ar ļoti labu tirgus pārzināšanu un prasmi veidot kontaktus ar meža īpašniekiem. Tagad redzu, kā attīstās jaunie mežinieki, bruņojušies ar modernām zināšanām, un man par to ir prieks. Iespējas ir visiem.

Galu galā izdzīvos un uzvarēs stiprākais. Par maz būt spēcīgam vienā nišā, ļoti jādomā par attīstību, turklāt svarīgs ir darbības mērogs un apjoms  – mazie nevar būt pietiekami stabili sadarbības partneri. Mūsu prioritāte turpmākajiem gadiem ir tirdzniecības apjoma palielināšana un iesaistīšanās koksnes pārstrādē, kas dos jaunu pievienoto vērtību.

Kāda ir pieredze tehnikas parka veidošanā?

Kad sākām izmantot savus kravas automobiļus, tie bija lietoti, bet lietota tehnika bieži rada dīkstāvi. Man patīk salīdzinājums, ka mašīnas ir kā dzelzs zirgi – ja tie ir noguruši, saku paldies un mainu. Kāds cits varbūt teiks, ka var jau kaut kā lēnu garu, bet lēnu garu ir garlaicīgi.

Pirmo jauno tehniku R Grupai iegādājāmies 2002. gadā. Sākām ar Scania kravas auto, un bija brīdis, kad mums bija lielākais vai otrs lielākais kokvedēju parks ar 25 “ragainajiem”. Sajutuši panākumu garšu, iegādājāmies arī Volvo, un vienubrīd marku sadalījums bija puse uz pusi. Vēlāk Scania guva pārsvaru, taču tagad no vairuma kokvedēju esam atteikušies, jo pirkt ārpakalpojumu ir izdevīgāk.

Vairums transporta vienību mūsu autoparkā ir pielāgotas šķeldas ražošanas specifikai. Tās pārvadāšanai izmantojam MAN, bet jaunākajā iepirkumā izvēlējāmies Scania markas konteinervedējus. Līdz ar to nevar teikt, ka esam simtprocentīgi lojāli vienam ražotājam. Pirms iegādes izvērtēšanas galvenie kritēriji ir ekspluatācijas izmaksas un iepriekšējā sadarbības pieredze apkopju un remontu ziņā. Savulaik esam piedzīvojuši arī vienu otru vilšanos un sapratuši, ka nekritiska uzticēšanās neatmaksājas. Piemēram, bija kāda ražotāja automobiļu noteikta sērija ar raksturīgām dzinēja problēmām, un pēc garantijas perioda tas radīja lielas papildu izmaksas.

Šobrīd mums ir nepilni divi desmiti kravas auto, taču nemitīgi strādājam pie apjomu palielināšanas, tā ka tuvākajos trijos gados mašīnu skaits varētu izaugt līdz pieciem sešiem desmitiem.

Var teikt, ka līdzīga pieredze ir arī ar mežizstrādes tehniku. Savulaik turējāmies pie John Deere ražojumiem, bet pamazām esam pārgājuši uz Ponsse meža tehniku, jo redzam, ka tās attīstībā tiek ieguldīti ievērojami līdzekļi, un ir pozitīva attieksme pret klientu.

Šķeldas ražošanai savulaik izmantojām Jenz un Kesla, un viens Kesla šķeldotājs mums ir joprojām. Kopš pavasara mūsu tehnikas parkā ir Albach Diamant šķeldošanas supermašīna, un vasaras beigās vai rudens sākumā parādīsies vēl viena.

Jāpiebilst, ka Albach šķeldotāju parādīšanās Latvijā savā ziņā saistīta arī ar mūsu uzņēmumu. Kad Aivars Kreicbergs (R GRUPA izpilddirektors) savulaik meklēja efektīvu šķeldotāju, tirgū pieejamā tehnika īsti neatbilda profesionālas izmantošanas kritērijiem. Ja harvesteri un forvarderi bija sasnieguši tādu līmeni, ka tos varēja izmantot 24/7 režīmā, tad šķeldotājiem piemita šādi vai tādi trūkumi: tie vai nu patērēja pārāk daudz degvielas, vai arī savā gaitā nespēja ierasties cirsmas vietā, vai nenodrošināja normālus darba apstākļus operatoram.

Albach Diamant šķeldotājam pašgājējam šādi trūkumi nepiemīt: mašīna pati var nokļūt darba punktā, tai ir pilnpiedziņa un lieli riteņi, kas nepieciešamības gadījumā ļauj palīdzēt citam iestigušam transportlīdzeklim. Degvielas ekonomiju sekmē inovatīvi risinājumi, to skaitā superizturīgas siksnas no oglekļa šķiedras. Piesaistot operatorus, nepieciešams augstas raudzes speciālists, toties, nostrādājot visu dienu ar šo šķeldotāju, viņš var justies kā cilvēks. Vēl viens svarīgs pluss – šī mašīna var saražot šķeldu atbilstīgi noteiktai specifikācijai.

Runājot par mežizstrādes tehniku, jāteic, ka pagājušajā gadā bija lielākais iegādes darījums mūsu uzņēmuma vēsturē un, kā saprotu, arī Latvijā – desmit jaunas Ponsse mašīnas, proti, četru kategoriju harvesteri un forvarderi, un pašlaik nodoms ir tās izmantot, līdz būs izsmeltas motorstundas, tad veiksim nomaiņu.

Jāpiebilst, ka tikko testējām CNG jeb dabasgāzes kravas automobili, lai iegūtu paši savu pieredzi. Balsoties uz ekspluatācijas rezultātiem un izmaksu aprēķinu, pieņemsim nākamos lēmumus. Jāatzīst, ka jaunākā tehnika ar sarežģītām atgāzu apstrādes sistēmām ikdienas ekspluatācijā sagādā ne mazums rūpju, jo tai ir augstas apkopju izmaksas, un nevar teikt, ka visas šīs papildu sistēmas strādātu stabili. Šajā sakarībā patiesībā gribētos pretimnākšanu no valsts – atvieglojumu veidā, jo mēs ieguldām jaunajā tehnikā, kas ir draudzīgāka videi, un tam ir iespaids uz produkcijas pašizmaksu. Te būtu jāmeklē kaut kāds saprātīgs kompromiss.

Taču kopumā esam ļoti ieinteresēti virzībā uz klimata neitrālu tehniku, jo, būdami mežsaimnieki, esam zaļi, tādēļ gribas braukt un strādāt ar zaļu tehniku. Es personīgi nevaru sagaidīt elektriskos automobiļus un traktorus. Labi atceros, cik briesmīgi kūpēja Euro 2 ekoloģiskajām prasībām atbilstīgās mašīnas. Izmantojot elektrisko piedziņu, atkristu degviela, eļļas, atgāzes un viss pārējais. Tam varētu būt liela vērtība ne tikai pilsētvidē.

PROFI LATVIJA NR.28 (2021-7)

 





gallery image
gallery image
gallery image

Jūs varētu interesēt arī


Intervija

INTERVIJA AR LAUKSAIMNIEKU – Mazsalacas novada Sēļu pagasta z/s Kalves

Zemnieku saimniecībā Kalves attīstībai cenšas pēc iespējas i...

Intervija

INTERVIJA AR LAUKSAIMNIEKU – Auces novada Bēnes pagasta SIA Tand Ukri

SIA Tand Ukri ir liels lauksaimniecības uzņēmums, kura centr...

Intervija

INTERVIJA AR MEŽSAIMNIEKU – PATA grupa

PATA grupas darbības jomas: mežsaimniecība, mežizstrāde, zāģ...